Likumdevēja mīlestība

Kamēr Satversmes tiesa izskata lietu par bērna kopšanas atvaļinājumu mātes partnerei, kuras lēmums, iespējams, mainīs turpmāko normatīvo aktu izstrādi, kārtējo reizi tiek vākts noteiktais parakstu daudzums iniciatīvas “Par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību” iesniegšanai Saeimā. Tās mērķis ir aicināt likumdevēju pieņemt tiesisko regulējumu ārpus laulības savienībā dzīvojošu pāru tiesiskai atzīšanai un sociālajai aizsardzībai.

Nu, iespējams, ka tieši šāds iniciatīvas mērķa formulējums ir pirmo reizi, taču, manuprāt, to iesniegtais mērķis bijis viens – paplašināt ģimenes institūtu. Piemēram, 2018.gadā Saeimā iesniegtā iniciatīva “Par Kopdzīves likuma pieņemšanu Latvijā” plenārsēdē tika noraidīta ar Saeimas balsu vairākumu, savukārt tuvākajā laikā tā skatīs citu iniciatīvu -“Viendzimuma partneru reģistrācija”-, kuras tālāka virzība likumdevēja gaiteņos atbildīgajā komisijā atbalstu neguva. Būtu ironiski, ja jaunākajai no iniciatīvām tiktu sasniegts nepieciešamais parakstu skaits brīdī, kad Saeima izskatītu jau iepriekš iesniegto iniciatīvu.

Sociālie tīkli – instrumenti, ar kura palīdzību teju katram mūsdienās ir dota iespēja paust savu pozīciju, ietekmēt sabiedrisko domu, atrast domubiedrus. Viss, protams, atkarīgs no ieguldītā darba, laika, dažkārt arī līdzekļiem. Apzināti esmu mazinājis sociālo tīklu lomu savā ikdienā, taču arī savā mazajā burbulī esmu saskāries ar šī jautājuma aktualitāti. Par prieku jāatzīst, ka, pateicoties līdzīgajai pasaules uztverei un vērtībām ar maniem draugiem (vismaz šajā jautājumā), internets man vairumā gadījumu sniedz tādus viedokļus, kam varu piekrist. Pretējās frontes argumenti manā redzes lokā nonāk vienīgi tad, kad kāds uz tiem reaģē.

Manuprāt, būtiski izšķirt divas dažādas lietas – laulības institūtu vai ģimenes institūtu -, un arī tad šos jēdzienus nepieciešams iztirzāt.

Satversmes 110.panta pirmais teikums noteic:

Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Likumdevējs valsts konstitūcijā šos jēdzienus jau ir nošķīris, kas nozīmē, ka arī turpmāk, izstrādājot tiesisko regulējumu, tam vajadzētu ņemt vērā to saturiskās atšķirības.

Neapšaubāmi, ka kristietiskās vērtības mūsdienās ir sastopamas vietās, kur šī reliģija izplatījusies un nostiprinājusies, līdz ar to loģiski, ka šīs vērtības kaut kādā apmērā saglabājušās arī tiesību aktos. Vienlaikus Satversmes 99.pants paredz:

Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

Otrais teikums liecina par valsts izvēlēto valsts un baznīcas attiecību modeli, kas balstās uz atdalītības teoriju. Kopsakarā ar Satversmes 110.pantu, manuprāt, likumdevējs ir paredzējis tādu divu cilvēku savienības institūtu, kas ir izveidojies vēsturiski, balstoties uz reliģiskām vērtībām, un tādu, kas paredz savienības jēdziena iespējamo attīstību un maiņu. Ne mazāk svarīgi 99.pantā ir vārdi “reliģiskās pārliecības brīvība”, kas sevī ietver tiesības neticēt, no kā secīgi izriet neticēt reliģisko vērtību radītajam laulību institūtam, kas paredz savienību starp vīrieti un sievieti. No minētā, manuprāt, izriet, ka likumdevējs vienlaicīgi gan nošķir reliģijas iespējamo ietekmi valsts pastāvēšanā, gan aizsargā tās radīto institūtu.

Un šobrīd svarīgi atgriezties pie Satversmes 110.pantā minētā termina ģimene. Kaut arī Satversmē laulības un ģimenes jēdzieni ir šķirti, tālāk tiesību aktos tie ir saplūduši vienā, piemēram, Civillikumā ģimene ietver tikai laulātos un viņu bērnus. Taču jēdziens ģimene noteikti ir jāskata plašāk kā jēdziens laulība. Un ģimenes institūta nepilnības ir arī iepriekš minēto iniciatīvu pamatā. Esmu sastapis dažādu veidu ģimenes un to vienojošais faktors noteikti nebija laulība – savienība starp vīrieti un sievieti. Pirmais, kas man nāk prātā domājot par terminu ģimene, ir mīlestība. Kā lai likumdevējs, kuram teorētiski jāaizsargā visi valsts iedzīvotāji, regulē mīlestību?

Par likumdevēju man prātā nāk atziņa (nedaudz pārfrāzējot) no vienas politikas teorijas grāmatas, proti, konservatīvā politika, turēdamās pie novecojušām sabiedriskās dzīves formām, bloķē sabiedrības spējas efektīvi risināt saasinājušās pretrunas un tādējādi tuvina sabiedrības krahu. Mēs, protams, esam atbildīgi par tāda likumdevēja ievēlēšanu, kas spēs izstrādāt regulējumu ārpus laulības savienībā dzīvojošu pāru tiesiskai atzīšanai un sociālajai aizsardzībai. Ja tas nebūs šis Saeimas sasaukums, tad esmu drošs, ka iniciatīvas atbalstīs kāds no nākamiem sasaukumiem, taču tas notiks tad, kad būsim tam gatavi, un kamēr tāda likumdevēja nav – arī mēs neesam gatavi.

Iceberg Slim – Pimp: The story of My life

A pimp is happy when his whores giggle. He knows that they are still asleep.

“Pimp: The story of My life” manā grāmatu plauktā nonākusi pateicoties amerikāņu stand-up komiķim Dave Chappelle, kurš vienā no savām izrādēm, kas pieejamas Netflix, izmantoja fragmentu no šīs grāmatas, analoģiski to piemērojot savai pieredzei izklaides industrijā. Šī stāsta interpretācija mani mudināja iegādāties grāmatu un iepazīties ar autora dzīvesstāstu. Īpašvārdi un citāti bloga ietvaros tiks atstāti orģinālvalodā, proti, angļu – man nav vēlme tos latviskot, jo tā tie, manuprāt, zaudētu savu tiešumu, asumu un orģinalitāti.

 

Manuprāt, izteikti jūtams, ka“Pimp: The story of My life” ir autobiogrāfiska grāmata, atspoguļojot tās autora, Iceberg Slim (īstajā vārdā Robert Beck), dzīvi jau no pašas mazotnes, pirmos un pēdējos soļus prostitūcijā kā suteneram.  Šajā stāstā man būtiski šķiet vairāki aspekti, pirmkārt, šī grāmata ir dzīvesstāsts, kas apraksta diezgan vētrainu posmu viena cilvēka dzīvē. Otrkārt, noteikti svarīgi ir dažādie sociālie aspekti, kas ietekmē Iceberg Slim dzīvi jau no pašas mazotnes un visus turpmāk grāmatā aprakstītos notikumus. Treškārt, grāmatas nozīme – tā neapšaubāmi ir ietekmējusi paaudzes līdz pat mūsdienām (grāmata pirmo reizi izdota 1967.gadā).

I picture the human mind as a movie screen. If you’re a dopey sucker, you’ll just sit and watch all kinds of mind-wrecking, damn fool movies on that screen. Son, there is no reason except a stupid one for anybody to project on that screen anything that will worry him or dull that vital edge. After all, we are the absolute bosses of that whole theatre and show in our minds. We even write the script. So always write positive,dynamic scripts and show only the best movies for  you on that screen whether you are a pimp or priest.

Autora dzīvesstāsts ir bijis atkarīgs no psiholoģiskās traumas, ko jau agrā bērnībā viņam radījusi gan auklīte, kas viņu pirmo reizi seksuāli izmantojusi trīs gadu vecumā, gan māte, kas ļoti ilgu laiku ļaunprātīgi izmantojusi visus vīriešus, ar kuriem viņai bija attiecības. Līdz ar to saprotams ir nicinājums un attieksme, ko Iceberg Slim juta pret sievietēm. Brutāls vilciens, kas strauji traucas pa tā sauktajiem amerikāņu kalniņiem – tieši tā es raksturotu grāmatas autora dzīvesstāstu. Daudz piedzīvots, gūtas arī daudz atziņas, kas ļāvušas viņam pilnībā mainīt savas dzīves otro pusi.

I guess Freud was right. If it thrills you to give pain, you can get your jollies taking it.

Lasot šo grāmatu, noteikti jāpatur prātā, ka Iceberg Slim ir afroamerikānis, jo tas ietekmē gan viņa tiesības ASV, gan ekonomisko situāciju. Līdz ar to sociālie un ekonomiskie apstākļi jau kopš mazotnes autoram nav bijuši tie pateicīgākie. Vidē, kurā šādas ādas krāsas cilvēki lielākoties dzīvo nabadzībā, spēcīgu iespaidu atstāj personas ar glaunu mašīnu, kažoku un daudz sievietēm pie sāna. Tāpēc nav pārsteigums, ka Iceberg Slim agrā bērnībā ir sapratis, ka šādi viņš varētu sev nodrošināt iztiku. Tā ir dzīve uz naža asmens, jo lasot šo stāstu, rodas sajūta, ka tiek meklētas cilvēka robežas tam, cik daudz negatīvās slodzes mūsu prāti spēj izturēt.

“Pimp: The story of My life” ir kaut kas vairāk par viena sutenera dzīvi. Šī grāmata vēsta par nāvi, naudu, seksu, narkotikām, nevienlīdzību, diskrimināciju, iespēju izlauzties un cilvēka sabrukšanu. Spēja caur savu stāstu norādīt uz šiem aspektiem un cilvēktiesību problēmām, manuprāt, ir lieliska autora īpašība. Tā ir prasme apkopot esošā laika posma iezīmes un nodot tā, lai pēc vairāk nekā 50 gadiem cilvēki spētu uztvert piedzīvotā esenci. Protams, ka ir lietas, ar ko nav iespējams sevi šajā grāmatā saistīt, taču tas neliedz izbaudīt tās oriģinalitāti.

It was December, nineteen forty-five. The war was over. The world was licking itst blooy wounds. Drugs and the pimp game had hardened away my baby face. My hair was thinning. I was turning twenty-eight but I looked forty.

Par grāmatas ietekmi. Pirms tās iegādes un lasīšanas nekad nebiju domājis, ka tā būs atstājusi zināmas pēdas arī Hip-hopā, manuprāt, visskaistākajai izpausmes formai. Proti, “Pimp: The story of My life” ir tik daudzslāņaina, ka tajā aprakstītais dzīves veids un ar to saistītais glamūrs ir iespaidojis arī plaši zināmus izpildītājus, piemēram, Ice-T, kurš savu skatuves vārdu izvēlējies par godu grāmatas autoram, un arī Jay-Z, kurš savos agrākajos darbos mēdza sevi apzīmēt kā Iceberg Slim attiecībās ar sievietēm. Piemēram, dziesmā “Who you wit” Jay-Z min:

Iceberg Slim baby, ride rims through the suburbs.

Šīs dziesmas pirmajā pantā Jay-Z izmanto:

I love bitches, thug bitches, shy bitches
Rough bitches, don’t matter, you my bitches
Gold diggers witcha eyes on my riches
Can’t knock your hustle for real, it’s aight bitches

Šis rindas ir savienojamas ar grāmatā radīto noskaņu, proti, suteneram savas prostitūtas ir vajadzīgas. Viņam ir vienalga, kāda rakstura šīs sievietes ir, jo vienīgais, kas rūp suteneram ir tas, vai viņš spēs šīs sievietes paverdzināt tik ilgi, cik viņas spēs gūt pelņu. Vienlaikus suteners uzmanās no tādām prostitūtām, kas vēlas viņu izmantot un nozagt viņa naudu, tāpēc suteneri vienmēr uzraudzīja savus iekrājumus un uzmanījās no tā, vai kāda no viņa sievietēm neplānoja viņu apzagt.

Šajā grāmatā Iceberg Slim ir apkopojis arī suteneru vides īpašības un leksiku, kurai grāmatas beigās veltīta arī sava skaidrojošā vārdnīca. Tajā lietotie termini ir sastopami arī mūsdienās tādās izpausmes formās kā mūzika un kino. 1967.gadā tika radīts impulss, kā saknes meklējamas visnotaļ riebīgā un tumšā pasaules nostūri, taču ar kā palīdzību tomēr radītas arī skaistas lietas. Grāmatas mērķis, manuprāt, ir parādīt cilvēka dabu – kā to no destruktīva ceļa novirzīt uz izglītošanu, lai nākamās paaudzes apzinātos iepriekšējo pieļautās kļūdas, un to, kā šīs kļūdas ietekmē citus.

I’m glad in a way it turned out the way it did. I’ve always come back stronger after a good kick in the ass.

 

Ežēns Grīns – Atjaunošana

Apgāds Mansards izdotā Ežēna Grīna grāmata “Atjaunošana” tika nopirkta gluži nejauši – iegriežoties grāmatnīcā pa ceļam uz pārtikas veikalu. Varu atzīt, ka pēdējā laikā tieši franču literatūra mani spēj piesaistīt visvairāk. Iespējams, ka caur vārdiem jūtu to atbrīvošanas un brīvības garšu, kas francūžiem kā demokrātijas atgriezējiem Eiropā, īstenojot Franču revolūciju, piemīt arī šobrīd, un tāpēc arī mūsdienās protesti un gājieni Francijā ir tik enerģijas pilni. “Atjaunošana” man šķiet interesanta ar to, ka tajā ir atspoguļota tagadne un pagātne. Grāmatā aprakstītā laiku mijiedarbība rada impulsus, kas stāsta galvenajam varonim Žeromam ļauj ceļot atmiņās un sajūtās, vienlaikus ietekmējot to, kas notiek šobrīd, piemēram, attiecībās ar sievu, dēlu vai studentiem. Es ierasti neatbalstu ideju gremdēties atmiņās vai atcerēties vecos labos (vai sliktos) laikus, jo tas lielākoties ir ceļš atpakaļ, taču Grīns lieliski caur Žeroma darbībām aprakstījis praktiskos paņēmienus, kā šāds ceļojums var būt produktīvs.

Intelektuālā analīze nespēj atklāt mistēriju, kāda piemīt vārdam, dzejai un, iespējams, mākslai kopumā. Vienīgā metafora, kas varētu mums līdzēt to saprast, ir dabiskās pasaules skaistums, kas dzejolī parādās caur rozēm un kas ir īsts, patiess, tam nav vajadzīgas ne metaforas, ne skaidrojums. Dzeja ir pāreja no dzīves uz nāvi, nemirstības paveids, kas, pārkāpjot visus dabas likumus, reizē tos ievēro. Mūsu racionālais skatījums uz pasauli patiesībā ir kļūda.

Man ļoti patīk tās saistītās lietas, kas ar mani neapzinoties notiek. Paralēli šai grāmatai, lasīju arī dzeju, precīzāk – Ingas Pizānes “Having never met”; viena no dzejnieka prasmēm ir aprakstīt ikdienišķo, padarot to redzamu arī lasītājiem. Es augsti vērtēju cilvēku radošuma impulsus, un augstākminētais Ežēna Grīna citāts tieši raksturo manas sajūtas par jebkuru radošās izpausmes veidu un formu.

Papildus minētajam, šī grāmata radīja manī negaidītu vēlmi vairāk izzināt pasaules vēsturi, jo mana spriestspēja lika apšaubīt, vai tiešām minētie fakti ir patiesi. Protams, apzinājos, ka tā, visticamākais, ir patiesības interpretācija, taču neskatoties uz to, pirmo reizi sajutu sevī sava veida vēstures pētnieku.

– Un pirms tam? Viņa tevi mīlēja?
– Viņa tā teica. Taču viņa mīl arī savus vecākus, bet runā par viņiem tikai sliktu. Domāju, kas tas pats ir ar mani.
– Tad varbūt viņa nemaz nebija tavas dzīves lielā mīla.
– Tas būtu šausmīgi, jo es viņai esmu atdevis visu.
-Visu nekad nevar atdot: tas liecina gan par egoismu, gan cilvēcīgumu.
– Nesaprotu.
-Sirdī vienmēr ir kaut kas, ko dot.

No šīs grāmatas, manuprāt, var mācīties arī vecāku-bērnu attiecības. Darbā “Atjaunošana” tās tiek aprakstītas ļoti daudzpusīgi, jo var izjust atšķirīgās nacionalitātes, laika periodus, kas ietekmē notiekošo un iekrāso noskaņu, kā arī personību tipus. Vienlaikus ir interesanti, ka spēju vairākas pazīmes gan no bērniem, gan vecākiem, kas aprakstīti stāstā, attiecināt uz attiecībām ar saviem vecākiem, protams, būtiski ir arī tas, kā stāstā minēto lasītājs spēj interpretēt. Man šķiet apbrīnojama spēja tik viegli komunicēt tēva un dēla starpā kā to spēj Žeroms un Metjū. Manuprāt, viss tiek pārmantots, proti, ja jau no mazotnes vecāki ir atklāti pret saviem bērniem, tad nākotnē savstarpējā komunikācija būs vieglāka nekā, ja, augot bērnam, tiks noklusētas tās lietas, kas viņu interesē. Pēc būtības tā zūd ne tikai bērna, bet arī pieaugušo savstarpējā uzticēšanās.

Jaunā meitene sāk kliegt. Viņas kliedzienos, no kā mans ķermenis sāk trīcēt, dzirdu visas sievietes, kas cietušas jau kopš pasaules radīšanas. Viņas balsī kliedz cilvēces balss.

Jocīga sajūta – vārdi no šīs grāmatas ir smeldzīgāki par ciešanām, sekām, ko redzēju izvarošanas upuros, kad studēju juristos un nācās apgūt Tiesu medicīnu un psihiatriju. Šķiet šis teikums izgāja cauri man. Sajutu sevī to cilvēces balsi un uz ilgu brīdi man klātesoša bija šo ciešanu un mocību aura.

Šī grāmata noteikti ir neparedzams ceļojums, kurā tā ierāva arī mani. Kaut arī sākumā šķita, ka grāmatā bieži izmantotais dienasgrāmatas formāts būs otršķirīgs, notikumiem attīstoties, tieši runāšana ar sevi padarīja šo stāstu tik aizraujošu. Spēja būt ar sevi ir jāattīsta visiem, jo tikai tā mēs varam atvērt tās zemapziņas durvis, kas parāda to, ko ikdienā nemanām.

Pāvils Rozītis – Valmieras puikas

Kaut arī valmierietis – Pāvila Rozīša romānu “Valmieras puikas” līdz šim lasījis nebiju. Zināju vien, ka šāda grāmata eksistē. Valmieras pilsētā ir klejojošais piemineklis ar tādu pašu nosaukumu kā grāmatai, kas ik pa pāris gadiem maina savu atrašanās vietu (šķiet apmēram vienā laikā ar politiskās varas maiņu), taču nezināju, vai abi ir kādā veidā saistīti. Laiks ir tagad, lai kliedētu savu neziņu. + ir jāseko saviem radošajiem impulsiem – par vienu no tiem ieminējos Anjai, un nu mūsu grāmatplaukts papildināts ar šo latviešu literatūras klasiku.

Šobrīd, atskatoties uz laiku, kad augu un dzīvoju Valmierā, man nav saprotams, kāpēc no ģimenes un literatūras skolotāju puses informācija par darbu, kas sarakstīts par vidi, kurā pavadījām savu ikdienu, netika izpausta. Manuprāt, tas būtu lielisks veids, kā veicināt jauniešus apzināties savas pilsētas vēsturi, vietas un notikumus. Tāpat – šis literatūras darbs, manuprāt, būtu lielisks avots, ko varētu izmantot tūrisma veicināšanas nolūkos, izstrādājot, piemēram, karti ar ceļvedi, kas ļauj iziet romāna varoņu iestaigātās takas.

Tādu pilsētu, kurām tek citas upes pa vidu cauri, pasaulē ir bez skaita. Bet Gauja tek tikai caur Valmieru, jo tie miesteļi augšgalā nav vērā ņemami. Es domāju, ka Valmiera bez Gaujas nemaz nebūtu Valmiera. Pilsēta bez upes ir kā vijole bez stīgu.

Grāmatā minētie notikumi risinās pirms 1905. gada revolūcijas un atspoguļo vienu gadu romāna varoņu dzīvēs. Grāmatas sākumā jau vairākkārt tiek aprakstīta apkārtesošā daba, vietas, to nozīme valmieriešu ikdienā, ar ko tiek iepazīstināta viena no romāna galvenajām varonēm – skolotāja Rita Grava, kas uz dzīvi Valmierā pārcēlusies no Rīgas. Manuprāt, interesants ir fakts, ka grāmatā norādīts, ka cilvēki brauca meklēt darbu no Rīgas uz Valmieru, jo mūsdienās valda pilnīgs pretstats. Pirms stāšanās amatā, Ritai Gravai vairākkārtīgi tiek brīdināts par Valmieras puiku īpašībām, ar ko viņa noteikti saskarsies. Šo rakstura iezīmju un īpašību attīstību viņa savos skolēnos novēros līdz pat romāna beigām, kas pierāda mūžseno teicienu, ka ir jāiziet cauri grūtībām, lai varētu augt. Apspiesto cīņa pret kaut kādu spēku man vienmēr ir simpatizējusi, un šeit es tos izjūtu tieši caur jauniešu aprakstīto enerģiju.

Kaut arī grāmatas pirmajā pusē man šķita, ka “Valmieras puikas” galvenais fokuss ir vērsts uz pieaugušo savstarpējām attiecībām, turpinot lasīt, šķiet, ka tas dabiski savu domu novirzījis skolēniem un jauniešiem, kas vismaz pilsētas ietvaros bija aktīvākie revolūcijas kultivētāji. Jūtu arī atšķirību starp jaunības maksimālismu un viedumu, ko cilvēki iekrāj vien ar laika un pieredzes palīdzību.

Revolucionāriem arī mīlestībā jābūt taisnīgiem.

Jo lielāks un bīstamāks par mīlu sievietes ienaids. Un, jo jūsmīgāka sieviete mīlā, jo nežēlīgāka tā spēj būt atriebībā.

Un kas tad šņabim vairs par garšu, ja viņam apkārt sievietes asaras!

Mīlestības tīmekļi romānā ir skāruši gandrīz visus tēlus, attēlojot tos, piemēram, no nacionalitātes, kara, dabas, vecuma, nāves un naivuma prizmas. Interesanti ir arī grāmatā iepītie mīlas trijstūri, taču bieži tieši šie notikumi mazināja manu lasītvēlmi. Varbūt biklums, kas novērojams “Valmieras puikas” varoņos, ir vien viena no tā laika cilvēku iezīmēm?

Nediskriminēju atsevišķas cilvēku grupas un nepiekrītu tam, ka pastāv tāda lieta kā stereotipi, bet jāatzīst, ka brīžiem sieviešu tēlu rīcība romāna ietvaros šķita izteikti klišejiska. Tomēr vienlaikus Pāvils Rozītis ir spējis šo skaisto dzīves notikumu, iemīlēšanos, iepīt arī tēliem, kuriem, manuprāt, romānā bija cits mērķis. Un tas brīdis, kad negaidīti esi atradis savu cilvēku. Šķiet pat grāmatas varoņus tas uz mirkli izsit no līdzsvara un atstāj nozīmīgas pēdas turpmākajā ceļā.

Latviešu jauniešiem jābūt tādiem, kas nebēdā ne velna, jo viņiem jārauj līdz arī sava tauta uz gaišāku nākotni. Ar mantu vien to nevar izdarīt, jo mantas krāšanai bieži aiziet viss mūžs. Vajaga tikai drošas galvas un nesalaužamas gribas, tad var visu. Savu neuzņēmību un mazdūšību nekad nevajag attaisnot ar apstākļiem.

Neviens vairs nedomāja par sīknaudas trūkumu un par šaubīgajiem cara papīra rubļiem. Visi apreiba brīvības aizrautībā.

“Valmieras puikas” ir darbs, no kura var ņemt piemēru par to, kā aprakstīt dažādas vietas, laika apstākļus, vidi un notikumus. Neskatoties uz to, ka šis ir pirmais Pāvila Rozīša darbs, ko esmu lasījis, spēju novērtēt autora prasmi visu romānā esošo lasītājam parādīt tik detalizēti.

Kaut arī neatkarības atgūšanu esmu pieredzējis lielākoties caur TV ekrāniem, es noteikti sajūtu līdzīgas iezīmes cilvēkos gan romānā aprakstītajā laika posmā, gan 90-tajos, cik nu man sanācis ar to saskarties. Ņemot vērā, ka pats to nepiedzīvoju, nespēju sevi tieši saistīt ar grāmatā “Valmieras puikas” aprakstītajām sajūtām, proti, revolūcijas notikumu procesā radīto lavīnu, kas strauji grib aprakt brīvas Latvijas ideālus. Šie notikumi ir atstājuši noteiktas pēdas cilvēku turpmākajās dzīvēs, kā arī var just, ka darbā ir autobiogrāfisks materiāls. Un ir lietas, kam labāk palikt nesaprastām un nepiedzīvotām. Man patriotiskās apziņas ierobežošana ir viena no tām lietām, ko ceru neiepazīt.

Ja pēc romāna izlasīšanas man bija sajūta, ka esmu sapratis šī darba būtību, tad šobrīd, rakstot bloga ierakstu, es vairs viennozīmīgi nespēju nošķirt, vai nozīmīgākais ir atspoguļotie pirmsrevolūcijas notikumi, pieaugušo savstarpējās attiecības, kas sevī nes virkni zemūdens akmeņu, vai ceļš, ko Valmieras puikas piedzīvo, kas liecina, ka romāna beigās ar saviem darbiem ir kļuvuši par vīriem. Kad braucām no pludmales un runājām par manām sajūtām, kas radušās pēc romāna izlasīšanas, Anja norādīja, ka varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc “Valmieras puikas” ir tik lielisks darbs, jo nevienu no šīm lietām nav iespējams savstarpēji atraut no citas. Proti, revolūcija nebūtu iedomājama bez jauniešu degsmes un enerģijas, kas savu pārliecību vairoja Valmieras dabā un skolās, kur bija skolotāji, kas ļāva ideāliem un sapņiem nenomirt.

F.B€IGB€D€RS – 14,99€

“14,99€” iepazīstina savus lasītājus ar citu reklāmas un mārketinga pasaules prizmu, nevis to, ko viņi pieraduši saņemt kā preču vai pakalpojumu patērētāji. Destruktīvais un brīžiem haotiskais ceļš, ko izdzīvo Oktāvs, grāmatas galvenais varonis, ir gana pārsteidzošs, lai lasītājs aizmirstu to, ka ne viss šajā grāmatā ir izdomāts. Pēc grāmatas publicēšanas Frederiks Beigbeders tika atlaists no darba reklāmas aģentūrā, kas rosina domāt, ka grāmatā aprakstīta reāla reklāmas nozares darboņu ikdiena, un robežas starp fikciju un patiesību ir saplūdušas vienā. Grāmata saturiski veidota no dažādiem skatu punktiem un perspektīvām – depresīvie monologi mijas ar erotiskiem mirkļiem un pārmērīgu narkotiku lietošanu varoņu ikdienā. Ironijas piekritēji noteikti novērtēs starp nodaļām ietvertos reklāmrakstus, ko pasniedz autors un kas paspilgtina absurdu par pasaulē notiekošo.

Jebkurš rakstnieks ir sūdzībnieks. Jebkura literatūra ir denunciācija. Neredzu jēgu rakstīt grāmatas, ja vien tā nav akas piespļaušana. Izrādās, ka esmu vairāku notikumu liecinieks un ka turklāt pazīstu kādu pietiekami traku izdevēju, kurš man ļaus tos izstāstīt. Sākumā es neko neprasīju. Es biju nokļuvis mehānismā, kas samala visu savā ceļā, un man pat prātā neienāca, ka varēšu no tā izrauties neskarts. Visās malās meklēju, kurš varētu būt tas, kas spēs pārveidot pasauli, līdz kādu dienu aptvēru, ka varbūt tas esmu es pats.

Uz Zvaigznes izdotās grāmatas ceturtā vāka minēts fakts, uz kuru atsaucos jau iepriekš – pēc grāmatas izdošanas Beigbeders tika atlaists no sava pamatdarba – un tas bija vēl viens impulss, kas mudināja mani to izlasīt.

Kopsakarā ar šo citātu, jāsecina, ka “14,99€ ” ir bijusi autora izlaušanās grāmata, jo ir jūtams, ka viņš izliek žulti pret savu darbu un nicina to, par ko pats ir kļuvis, tāpēc arī sekas daļa lasītāju varētu uztvert kā traģiskas, ja tas notiktu ar viņiem. Starp Oktāvu un pašu Beigbederu noteikti var vilkt paralēles, jo arī grāmatā Oktāvs strādā reklāmas aģentūrā, raksta grāmatu un cer, ka viņu atlaidīs no darba, lai nebūtu vairs tur jāiet un varētu dzīvot ar valsts piedāvāto sociālo pabalstu palīdzību. Protams, grūti pateikt, kāds bija autora mērķis, taču savā ziņā jāatzīst, ka savu viņš ir panācis – ja ne Oktāvam, tad sev pašam. Autora piedzīvotais liek domāt par dzirdēto rakstnieku sabiedrībā, proti, ir jāraksta sava dzīve, savas emocijas un pieredzētais.

Es iedomājos sevi kā tādu liberālu Če Gevaru, dumpinieku Guči žaketē.

Kopš pastāv pasaule, to ir apdzīvojuši astoņdesmit miljardi cilvēku. Paturiet to prātā. Mēs staigājam pa astoņdesmit miljardiem mirušo. Vai esat iztēlojušies, ka visi tie, kam termiņš pagaidām atlikts, veido gigantisku nākotnes kapliču, grēdu trūdošu ķermeņu nākotnē? Dzīve ir genocīds.

Drīz vien valstis tiks aizvietotas ar uzņēmumiem. Mēs vairs nebūsim kādas valsts pilsoņi, bet gan apdzīvosim preču zīmes: mēs mitīsim Mikrosoftijā vai Makdonaldlendā; mēs būsim kalvinkleinieši vai pradieši.

Izteikti jūtama ir autora vēlme parādīt lasītājiem zīmolu un uzņēmumu spēju ietekmēt mūsu dzīves, iespējams, pašiem to pat neapzinoties. Vienlaikus Oktāva uzskati norāda arī uz esošo pasaules kārtību un izpratni par to, kas cilvēkiem it kā jādara ar savām dzīvēm, par pieņēmumiem, politiskajiem procesiem.

Autors ar savu stāstu iet pret vējdzirnavām, radot notikumus un tēlus, kas, manuprāt, spēj likt lasītājam skeptiskāk skatīties uz to, kas mums tiek pasniegts apkārt un ko citi grib, lai mēs saskatām. Savā ziņā autors izaicina lasītāja spriestspēju un kritisko domāšanu.

Šis secinājums ir cieši jāsaista ar manis iepriekš izteikto hipotēzi, ka “14,99€” ir Beigbedera izlaušanās grāmata, jo šajā stāstā nepārtraukti ir kolīzija starp rakstnieku, reklāmas aģentūras darbinieku, narkomānu, nelaimīgu cilvēku. Atspoguļotais pierāda, ka būtībā cilvēki pirms 20 gadiem jutās tāpat kā šobrīd, jo arī tagad ir novērojama sabiedrības cīņa ar stereotipiem un indivīda cīņa ar sevi. Pateicoties sociālo tīklu iespējām, iespējams, kādā mērā arī paaudzes briedumam un attīstībai, mūsdienās tas viss ir izteiktāk/vieglāk novērojams, tāpēc spējam apzināties to, kas notiek mums apkārt. Autors savu cīņu, manuprāt, veic ar Oktāva palīdzību, un rezultātā ļaujas savai būtībai, ko pierāda arī savā turpmākajā radošajā darbībā.

“14,99€” ir trešā Beigbedera grāmata, ko esmu izlasījis ne tikai pēdējā pusgada laikā, bet arī visā savā lasītāja mūžā kopumā. Diezgan droši varu teikt, ka jūtu šī autora rokrakstu – to, kas viņu ir ietekmējis, un vienlaikus arī apzinos, ko pats pēdējā laikā lasītajā literatūrā uzsūcu visvairāk. Uzreiz prātā nākt atziņa – nav divu cilvēku, kas būtu izlasījuši vienu un to pašu grāmatu. Un tas ir skaisti.

Beigas. Mums nekad nestāsta par to, kas notiek pēc tam: burvīgais princis nav savu bērnu tēvs, viņš sāk dzert, pamet princesi kādas gados jaunākas sievietes dēļ, princese piecpadsmit gadus apmeklē psihoanalītiķi, viņas bērni kļūst par narkomāniem, vecākais beidz dzīvi pašnāvībā, jaunākais pārdod savu miesu Trokadēro apstādījumos.

Protams, paldies Anitas Reinas grāmatplauktam.

Natālija Goldberga – RAKSTĪT par BŪTISKO

practice makes perfect. To var attiecināt uz visu, ko darām. Kaut arī šīs grāmatas mērķauditorija noteikti ir rakstnieki, tajā paustās atziņas ir piemērojamas visam, ar ko cilvēki mēdz nodarboties. Svarīgi ir domāt (rakstīt) par būtisko. Un katram tas var būt kaut kas cits.

Uzticies tam, ko mīli, turpini to darīt, un tas tevi aizvedīs tur, kur nepieciešams. Un pārlieku neraizējies par drošību. Jūs galu galā iemantosiet dziļu drošības sajūtu, kad jūs sāksiet darīt to, ko gribat darīt.

Man, protams, grūti spriest par to, ko sajūt citi cilvēki (izņemot manus tuvos), taču pārāk bieži redzu, ka jauni cilvēki ir nelaimīgi, jo ikdienā dara to, kas tiem nesaista, tādējādi ļaujoties sistēmai vai ka cilvēki vienkārši eksistē un ir ar to samierinājušies. Tādas kā divas paralēles, kas, manuprāt, ved vienā virzienā. Es domāju, ka visnotaļ droši var apgalvot to, ka pēdējie pāris gadi, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, ir pierādījuši, ka var darīt citādāk, proti, neļauties plūsmai un darīt savu sirdslietu, sākumā arī paralēli pamatdarbam, jo agri vai vēlu iepriekš minētā paralēle krustosies ar citu ceļu. Ceļu, ko var mīlēt. Ceļu, kas nodrošinās katra nepieciešamās vajadzības. Mīlestība. Sapņi. Mērķi. Vienkārši jāizmaina maršruts.

Starp citu, iepriekšējā rindkopa ir labs paraugs tam, kā praktizēt grāmatā ietverto. Ļāvos plūsmai.

Neklausieties šaubās. Tās noved tikai pie sāpēm un negatīvisma. Tas līdzinās jūsu kritiķim, kurš izraugās jūs kritizēt, kamēr jūs mēģināt rakstīt: “Tas ir stulbi. Nesaki to. Ko tu no sevis iedomājies, mēģinādama būt rakstniece?” Nepievērsiet uzmanību tām balsīm. Tas nepalīdzēs. Tā vietā izturieties maigi un noteikti pret rakstniecību, bruņojoties ar humora izjūtu un stingru pacietību, ka jūs darāt pareizo lietu. Neļaujiet sevi noķert tai mazajai šaubu grauzējpelei. Raugieties tam pāri uz dzīves plašumu un uzticieties laikam un praksei.

Ak, jā! “Rakstīt par būtisko” taču ir grāmata par rakstīšanu, protams, ietver ar daudz dažādu veidu, kā trenēt savu rakstīšanas prasmi. Šī laikam ir tā reize, kad varu piekrist teicienam, ka izcilība slēpjas vienkāršās lietās. Kā jau minēju ieraksta sākumā, grāmatā ietvertās atziņas noteikti var attiecināt uz visu, ko ikdienā darām – to uzskatāmi parāda ikdienišķie salīdzinājumi, kas ik pa laika manāmi tās lapās. Pateicoties šai grāmatai, noteikti varu vairāk izprast arī savus līdzcilvēkus.

Viss, kas ar mums notiek, ir rakstīšanas vērts – to ir ļoti svarīgi atcerēties. Vienlaikus, manuprāt, svarīgi ir būt šeit un tagad, kas nozīmē, ka ir jāatrod tas veids, kā rakstot var augt un iet uz priekšu, pārlieku nedomājot par to, kas ir bijis, taču pieredzēto izmantot par pamatu savai radošajai daiļraidei. Rakstīšana vai jebkura cita radošā izpausme, manuprāt, ir cilvēka dvēseles saruna ar Visumu. Un nesaprotu cilvēkus, kas neko neraksta.

un kaut arī nāve gaudo mums mugurā un dzīve rēc mums sejā, mēs varam tikai sākt rakstīt, vienkārši sākt rakstīt par to, kas mums sakāms.

R.Ezera “…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”

Ar Regīnas Ezeras darbiem man iepriekš bijusi saskarsme vien vidusskolas literatūras stundās. Tolaik obligāti-piespiedu kārtā bija jāizlasa “Aka” un “Ezera sonāte”. Šobrīd, atskatoties uz tiem literārajiem darbiem, kas bija jālasa, šķiet, ka latviešu literatūras klasiķu darbi nav īsti piemēroti nenobriedušām dvēselēm, taču ne par to ir šis ieraksts. Lai cik banāli tas nebūtu, šis, mans pirmais, ieraksts ir par mīlestību. Pēc šī grāmatas izlasīšanas man ir sajūta, ka viņa ir atklājusi kaut ko tik personīgu, ka noteikti vairs savā starpā neesam svešinieki, kas arī ir iemesls tam, ka turpmāk šajā ierakstā uzrunāšu viņu vārdā.

Dažu reizi, jāatzīstas, esmu arī nolādējusi šo neprātīgo mīlestību, bez tās bija tik mierīgi. Bet mīlestību nedrīkst nolādēt, vai ne? Tā jau ir. Lai cik dažkārt bijis rūgti un smagi tāpēc…

1.vēstule

Labi vien ir, ka vismaz “… pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis” izlasīju vēlāk. Vidusskolas laikos arī šo uzskatītu par neinteresantu. Ne es zināju, kas ir mīlestība, ne es biju mīlējis, ne cietis no tās aukstās dvašas. Vai varbūt apdedzinājies?! Droši vien, ka atkarīgs, ko un kā mīli. “… pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”, manuprāt, jau pašā nosaukumā ietver skaudro patiesību par to, ka ne vienmēr cilvēkiem ir tā skaistā, sevis piepildošā iespēja dabūt to, ko tie vēlas. Šo atziņu, protams, var attiecināt uz visu, kas mums ir svarīgs, ne tikai mīlestību, kas ir šīs grāmatas galvenais varonis. Lasot pāris pirmās vēstules, man radās sajūta, ka Regīnu piemeklēja tās mazliet naivās jūtas, kas bieži novērojamas pašā sākuma, kad pret otru cilvēku rodas simpātijas. Sava veida kautrīgums. Taču tajā pašā brīdī ir jūtams, ka viņa apzinājās šīs vienpusējās mīlestības nāvi, kaut arī tā īsti nemaz nepiedzima.

Es šodien atradu Tavu mājelīti. Maza, dzeltena, mazām durtiņām, mazu lodziņu ar zilu aizkariņu, mazu soliņu. Tikai ābeles lielas. Un Daugava. Klusi tā vēla zilus viļņus, bet bērzi vējā kūpēja kā dzeltenas sveces pret zilām, gluži vasarīgām debesīm. Es gāju pa Tavu taciņu, zem Tavām ābelēm, un viena no tām uzmeta man uz pleca zeltainu lapu.

10.vēstule

Šī ir atvadu vēstule, pēdējā. Vairāk es Tev nerakstīšu.

12.vēstule

Vakarnakt Tev zvanīju, jau pēc divpadsmitiem. No automāta uz ielas, aizbēgusi no mājām, nezinādama, kurp iet.

14.vēstule

Manuprāt, šie citāti lieliski raksturo Regīnas piedzīvoto daudzšķautņaino izmisumu, proti, viņa bija sieva un māte, taču padomju gados, cik es zinu, nebija pieņemts (iespējams?) šķirties. Tas, ka Regīna brauca pie šī vīrieša uz māju un naktī viņam zvanīja, parāda mīlestības destruktīvo pusi jeb apmātību, jo no piedzīvotajām jūtām cieta tikai viņa. Tās darīja viņu vājprātīgu. Savukārt, tas, ka viņa pēc 14. vēstules uzrakstīja vēl vismaz 13 vēstules (pieļauju iespēju, ka varētu būt vairāk, taču tās dienas gaismu neredzēs) liecina par grūtībām, ar ko viņa bija saskārusies, lai savas jūtas apslāpētu. To pierāda arī nemitīgie jūtu uzplaiksnījumi, kas mijās ar to, ka viņa ļoti vēlējās būt kopā ar šo cilvēku, līdz tam, ka viņa vairākkārt nosodīja sevi un solīja vairs šīs vēstules nerakstīt.

Aizdārd vilciens – tur kāds aizbrauca pretim savai laimei. Un viss tek un šalc, un mirdz, un klusē, par spīti meliem un liekulībai, pastāvīgs un mūžīgs. Un dzimst bērni. Un cilvēki ne tikai guļ kopā, bet arī mīl. Un uz mīlestības, bērniem, zilām naktīm, upju klusās irgšanas un melnām eglēm kā uz ziloņu mugurām arī turas mūsu pasaule.

25.vēstule

Šajā ierakstā dominē vārds jūtas. Šī grāmata neapšaubāmi nav uztverama kā vienkārši grāmata, jo vēstules, kaut arī nebija paredzēts nosūtīt, savā ziņā veido Regīnas dienasgrāmatu. Tās lieliski attēlo, ko viņa vienā savā dzīves posmā bija piedzīvojusi. Prieks, bēdas, laime, naids. Jebkurai cilvēka emocijai reiz pienāk gals, tās vietā nāk cita. Mīlestību var aizstāt bēdas vai dusmas. Bet mīlestību var aizstāt arī mīlestība. Manuprāt, tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī grāmata spēj tik ļoti iespaidot cilvēkus. Neatminos, kad būtu izjutis, ka kāda grāmata ietekmē pašsajūtu tik daudz kā šī. Iespējams, ka kādam savas dzīves posmam varu vilkt paralēles. Vai gluži pretēji – jūtu līdzi, jo šobrīd apzinos, kāda mugura, blakus manai, palīdz turēt mūsu pasauli.